Mežu ciršu veidi un noteikumi

Mežu ciršu veidi un noteikumi

Lai arī publiskajā telpā parādās minējumi vai pat neapmierinātība ar veicamiem mežu ciršanas darbiem, daudzi no tiem tiek veikti nevis haotiski, bet ievērojot noteiktus un visiem saistošus noteikumus. Ievērojot to, ka meža, tā bioloģiskās daudzveidības nozīme ir vispārīgi attiecināma uz valsts ekosistēmu, personas vai uzņēmumi, kas nodarbojas ar mežsaimniecību, nedrīkst rīkoties, kā ienāk prātā. Mežu likums un vides ministra apstiprināti Meža ciršanas noteikumi regulē ne tikai mežu ciršanu, bet arī izcirstu platību atjaunošanu un kopšanu. Par tām plašāk — bloga ierakstā.

Meža ciršanas veidi. Kādi tie ir?

Vispārīgi meža ciršana tiek iedalīta šādās kategorijās:

  • galvenā cirte;
  • starpcirte.

Abām šīm grupām ir vairākas apakšgrupas, kuras raksturo, kā un kāds mežs cērtams. Tomēr izteiktākā atšķirība starp šīm divām grupām ir tā, ka galveno cirti veic nobriedušās, vidēja vecuma un vecākās kokaudzēs. Pārdošanai paredzētu koksni iegūst, veicot tieši galveno cirti. Savukārt starpcirte ir paredzēta bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, mežu sanitārā stāvokļa uzlabošanai vai rekonstrukcijai. To veicot, visbiežāk tiek cirstas vai retinātas jaunaudzes, kā arī meža zeme var tikt pārvērsta par citiem mērķiem derīgu zemi.

Meža galvenā cirte atšķiras ar savu intensitāti. Pēc tās to iedala šādi:

  • kailcirte;
  • cita cirte;
  • izlases cirte.

Galvenās cirtes cirsmas tiek noteiktas pēc koku sugas, vecuma un meža grupas. Visagrāk var cirst saimnieciskajos mežos (IV grupas) augošas 31 gadu vecas baltalkšņu audzes un 41 gadu vecas apšu audzes. Visvēlāk var cirst rezervātu teritorijās augošas priežu audzes (171 gadu vecas) un ozolu audzes (201 gadu vecas).

Ko nosaka Meža ciršanas noteikumi?

Kādu laiku galvenajām cirtēm un starpcirtēm — kopšanas vai sanitārajām — tika piemēroti dažādi noteikumi. 2010. gadā Vides ministrija apstiprināja Meža ciršanas noteikumus, dažādu noteikumu apkopojumu, kas detalizēti definē un regulē šo darbību. Tajos var atrast gan galveno terminu definīcijas (piemēram, kādi ir kokaudžu veidi), gan norādījumus, kā veikt ciršanu. Šis dokuments nosaka, kad drīkst vai aizliegts veikt cirtes (noteikumi ir atšķirīgi atkarībā no koku sugām, gadalaika vai gaisa temperatūras).

Meža ciršanas noteikumi ir izveidoti, ņemot vērā daudzus faktorus. Piemēram, gan Lietuvā, gan Latvijā tiek ņemts vērā mežu stāvoklis, aizsargājamo dzīvnieku daudzveidība, gadalaiku temperatūra, koku sugu īpašības un citas īpatnības. To galvenais mērķis ir reglamentēt cirtes tā, lai tiktu nodrošināta ilgtermiņa mežsaimniecība, kas rada apstākļus pienācīgai mežu atjaunošanai un dzīvnieku pasaules, it īpaši tās iznīkstošo sugu, saglabāšanai. Personām, kas veic jebkāda veida, gan galvenās cirtes, gan starpcirtes, ir jāievēro šie noteikumi.

Koku ciršana pēc to brieduma

Reti kurš zina, kad labāk cirst mežu, un kad labāk pagaidīt, kamēr mežs sasniegs savu briedumu — nobriedīs un nesīs lielu peļņu. Katrai koku sugai tiek noteikts attiecīgs minimālais koku ciršanas vecums gados, kas ir noteikts Meža ciršanas noteikumos.

Pirms sniedzam tabulas, kurās ir norādīts attiecīgs koku ciršanas laikposms pēc koku brieduma, ir jānoskaidro nozīmīgs jēdziens — bonitāte. Tātad bonitāte ir rādītājs, kas parāda mežaudzes ražību un augšanas apstākļus. To nosaka pēc noteikta vecuma koku augstuma. Meža augšanas apstākļi un mežaudžu produktivitāte tiek vērtēta pēc bonitātes klasēm:

  • relatīvās — parāda, kāda ir mežaudzes vidējā augstuma attiecība ar vidējo vecumu. Apzīmē ar romiešu cipariem — I, II, III, IV un V, dažreiz arī ar papildu burtiem Ia, Va, Vb. Vislabāk augošas mežaudzes ir I, vissliktāk — V klases;
  • absolūtās — parāda mežaudzes augstumu vai tilpuma vidējo pieaugumu noteiktā vecumā (visbiežāk 100, 50 gadus veci koki), apzīmē ar arābu cipariem.

Bonitēšanu var veikt arī pēc augsnes auglības un tās zālāju seguma, normālas mežaudzes gada vidējā tilpuma pieauguma, 100 lielāko 100 gadus vecu koku 1 ha augstuma u. c.

Koku ciršana pēc to brieduma Lietuvā

Valdošās koku sugas IV grupas meži  III grupas meži Dabiska brieduma (galveno rekonstruktīvo
ciršu II grupas mežos) vecums
Ozoli 121 141 201
Priedes un lapegles, oši, kļavas, gobas 101 111 171
Egles 71 81 121
Bērzi, liepas, melnalkšņi, skābarži 61 61 91
Apses (mistraudze), papeles 41 41 81
Apses (tīraudze) cērtamo koku vecums netiek noteikts cērtamo koku vecums netiek noteikts 81
Baltalkšņi, vītoli, blīgznas 31 31 51

Latvijā cērtamo koku vecums pēc to brieduma

 Valdošās koku sugas I un augstākas
bonitātes
II–III bonitātes IV un zemākas
bonitātes
Ozols 101 121 121
Priede un lapegle 101 101 121
Egle, osis, liepa, goba, vīksna, kļava 81 81 81
Bērzs 71 71 51
Melnalksnis 71 71 71
Apse 41 41 41

Tātad mežu ciršanas reglamentēšana Mežu likumā un Mežu ciršanas noteikumos ir nepieciešama, lai varētu veikt pienācīgu mežu ciršanu un palīdzēt labāk kopt mežu vai atjaunot to, kas ietekmē meža vērtību. „Verslo Žinios” apskatnieks apgalvo: „Jāuzsver, ka Lietuvas mežu platība un gada pieaugums nepārtraukti pieaug, savukārt koksne ik gadu tiek izcirsta arvien mazāk salīdzinājumā ar tās pieaugumu.”

Bezmaksas konsultācija dažādos ar mežu saistītos jautājumos: +371 285 50000